Neviens kalpotājs nespēja izturēt miljardiera jauno sievu — līdz brīdim, kad parādījās kāda istabene, kura paveica to, kas nebija izdevies nevienam citam. Viņa ne tikai izdzīvoja šajā amatā, bet kļuva par dzinējspēku, kas sagrāva rūpīgi būvēto melu impēriju.
Pēkšņs un ass skaņas trieciens, kas atgādināja šāvienu, pāršķēla Gvadalaharas pievārtē esošās muižas marmora halles klusumu. Tā nebija lode, bet gan spēcīgs troksnis, kuras atbalss vēl ilgi vibrēja gaisā starp augstajām kolonnām.
Olīvija Ernandesa, meksikāņu miljardiera jaunizceptā sieva, stāvēja nekustīgi savā koši zilajā zīda kleitā, kas laistījās saules staros. Viņas roka joprojām bija piespiesta pie jaunās istabenes vaiga. Istabene — Izabela Rivera — nodrebēja, taču ne par centimetru neatkāpās. Viņas skatiens palika tikpat ass un mierīgs kā rīta rasa, neizrādot ne kripatiņas baiļu.
Divas citas kalpotājas, kuras šajā namā strādāja jau gadiem, sastinga netālu. Pat dons Rikardo Salinass, kurš pusceļā apstājās uz platā akmens kāpņu marša, nespēja noticēt redzētajam. Viņa sejā atspoguļojās neviltots apmulsums un pieaugošs aizkaitinājums par sievas nevaldāmo dabu.
Izabelas pirksti viegli trīcēja, kad viņa pacēla sudraba paplāti, ko nupat bija turējusi. Uz greznā persiešu paklāja gulēja saplēstas porcelāna tasītes lauskas, un dažas tējas lāses bija notraipījušas Olīvijas kleitas malu — tas arī bija šī niknuma uzliesmojuma iemesls.
— Tev vajadzētu būt pateicīgai, ka es tevi neatlaižu uz vietas, — Olīvija nošņāca aizsmakušā, dusmu pilnā balsī. — Vai tev vispār ir nojausma, cik dārga ir šī kleita? Tā maksā vairāk nekā visa tava dzīve!
Izabelas sirds sitās kā negudra, taču viņas balss palika nedabiski mierīga un kontrolēta. — Piedodiet, kundze. Tas vairs neatkārtosies.
— Tā saka katra neveiksmīgā istabene, pirms slapjuma acīs pamet šo namu, — Olīvija atcirta, baudot savu varu. — Iespējams, man vajadzētu paātrināt šo procesu.
Dons Rikardo beidzot nonāca līdz apakšējam pakāpienam. Viņa balss skanēja dobji un saspringti: — Olīvija, pietiks. Tu pāršauj pār strīpu.
Viņa neapmierināti pagriezās pret vīru: — Pietiks? Šī meitene ir tikpat bezjēdzīga kā visas iepriekšējās. Viņas ir kā ēnas, kas tikai maisās pa kājām.
Izabela klusēja. Viņa bija dzirdējusi baumas vēl pirms ierašanās: neviena istabene šajā namā neizturēja ilgāk par divām nedēļām. Dažas bēga jau pēc pirmās dienas, nespējot izturēt Olīvijas teroru. Taču Izabelai šis darbs nebija tikai iztikas avots. Viņai bija personīgs iemesls šeit atrasties, un viņa negatavojās padoties pēc pirmā trieciena.
Vēlāk tajā vakarā, kad virtuvē skanēja kalpotāju čuksti un sazvērnieciski skatieni, Izabela klusībā tīrīja sudraba galda piederumus. Dona Marija, mājas pārvaldniece, noliecās pie viņas un klusi sacīja: — Tu esi drosmīga, meitēn. Esmu redzējusi sievietes, kas ir divreiz vecākas un stiprākas par tevi, aizskrienam prom pēc viena vienīga Olīvijas lēkmes. Kāpēc tu joprojām šeit sēdi?
Izabela vāji pasmaidīja, pat nepaceldama acis no darba. — Tāpēc, ka es šeit neierados tikai uzkopt telpas. Man ir cits mērķis.
Dona Marija sarauca pieri, taču Izabela neko vairāk neteica. Viņa pabeidza darbu un devās uz savu istabu, domās pārcilājot patieso iemeslu, kāpēc bija pieņēmusi šo amatu — patiesību, kuru viņa bija apņēmusies atklāt, lai cik rūpīgi tā tiktu slēpta zem greznajiem audumiem un dārgakmeņiem.
Augšstāvā Olīvija nerimstoši sūdzējās donam Rikardo par “jauno, nekaunīgo istabeni”. Rikardo berzēja deniņus, būdams noguris no mūžīgā saspringuma, kas valdīja viņa paša namā. Viņš vēl nenojauta, ka šī sadursme hallē bija tikai sākums lielam galam.
Nākamajā rītā Izabela piecēlās vēl pirms saullēkta. Kamēr muiža bija miegā, viņa metodiski pētīja mājas plānu — tīrīja putekļus bibliotēkā, pulēja fotogrāfiju rāmjus un nemanāmi iegaumēja katru koridoru, katru slēptu nišu un katras durvis. Viņa zināja, ka Olīvija meklēs jebkuru kļūdu, lai viņu salauztu, taču Izabelas stratēģija bija kļūt par perfektu, neredzamu ēnu.
Brokastu laikā Olīvija teatrāli pārbaudīja galda klājumu. — Dakšiņas liek kreisajā pusē, Izabela. Vai tiešām tas ir tik neaptverami sarežģīti tavam prātam?
— Jā, kundze, — Izabela vienmērīgā balsī atbildēja, tūlīt pat bez vilcināšanās tās pārliekot. Olīvijas acis sašaurinājās niknumā. — Tu domā, ka esi stipra un nepielūdzama. Bet tici man — tu salūzīsi. Visi salūzt.
Taču dienas pārvērtās nedēļās, un Izabela nesalūza. Viņa bija pārdomājusi katru detaļu — kafija vienmēr bija ideālā temperatūrā, kleitas tika izgludinātas vēl pirms Olīvija tās pieprasīja, un apavi spīdēja kā spoguļi.
Dons Rikardo to pamanīja un kādu vakaru piebilda: — Viņa šeit strādā jau vairāk nekā mēnesi. Tas ir rekords šajā namā. Olīvija tikai nicīgi atmeta ar roku: — Viņa ir ciešama. Pagaidām. Viņai vienkārši ir bieza āda.
Olīvija pat nenojauta, ka Izabela nemanāmi novēroja visu — viņas dienas ritmu, krasās garastāvokļa maiņas un pat tās naktis, kad viņa pameta muižu, apgalvojot, ka apmeklē labdarības pasākumus, lai gan viņas skatiens nodeva nemieru.
Kādu vakaru, kad Olīvija nebija mājās, Izabela tīrīja putekļus dona Rikardo kabinetā. Viņš negaidīti ienāca un pārsteigts apstājās. — Es domāju, ka jūs jau sen esat beigusi darbu, — viņš teica. — Es dzīvoju šajā namā, kungs. Tas atvieglo darbu līdz vēlai naktij, ja nepieciešams, — viņa atbildēja, neatietot no plaukta.
Viņš pētīja meiteni ar jaunu interesi. — Jūs neesat tāda kā pārējās. Viņas baidījās no katras ēnas. — Bailes ved pie kļūdām, kungs, — Izabela mierīgi noteica. — Un es nevaru atļauties kļūdīties. Man ir pārāk daudz ko zaudēt. Pirms viņš paspēja atbildēt, nobrakšķēja ārdurvis. Olīvija bija atgriezusies negaidīti agri un izskatījās satraukta.
Nākamajā dienā Olīvija neiznāca no savas istabas, klusi un nervozi runājot pa telefonu. Izabela pamanīja, cik viņa ir saspringta un kā izvairās no dona Rikardo skatiena. Tajā naktī, ejot garām saimnieku guļamistabai, Izabela caur pusvirus durvīm izdzirdēja Olīvijas čukstus: — Es taču teicu tev nekad man šeit nezvanīt! Viņš nedrīkst uzzināt. Vēl nē… viss tiks sabojāts!
Izabelas pulss paātrinājās. Viņa devās tālāk, tagad būdama pilnīgi pārliecināta, ka Olīvijas noslēpums bija patiesais iemesls, kāpēc iepriekšējās istabenes tika padzītas — viņas vienkārši bija redzējušas vai dzirdējušas par daudz.
Nedēļu vēlāk dons Rikardo devās īsā komandējumā. Tajā rītā Olīvija bija neparasti dzīvespriecīga, pat jautra. Līdz vakaram viņa pazuda no mājām bez paskaidrojumiem.
Izabela saprata, ka šī ir viņas iespēja. Mainot gultas veļu saimnieku guļamistabā, viņa iegāja garderobē. Aiz garajām dizaineru kleitām viņa pamanīja nelielu, aizslēgtu atvilktni. Izmantojot savu aso prātu un vienkāršu matu sprādzi, viņa to atvēra.
Iekšpusē atradās viesnīcu kvītis, datētas ar naktīm, kad dons Rikardo bija mājās, un parakstītas ar svešu vārdu. Tur bija arī fotogrāfijas: Olīvija smejas, skūpstās ar kādu vīrieti un kāpj uz privātas jahtas. Tā nebija tikai dēka, tā bija sistemātiska nodevība un līdzekļu izkrāpšana. Izabela nofotografēja visus pierādījumus un atstāja visu tieši tā, kā bija radusi.
Nākamajā rītā, kad dons Rikardo atgriezās, Izabela pasniedza viņam kafiju un nemanāmi iepūta pasta kastītē vienkāršu aploksni. Pēc dažām minūtēm kabinetā atskanēja plīstoša porcelāna skaņa. — IZABELA! — dona Rikardo balss bija griezīga un dobja. — Kur jūs to atradāt? — Jūsu sievas skapī, kungs, — viņa mierīgi atbildēja, ienākot kabinetā. — Es domāju, ka jūs esat pelnījis zināt patiesību par to, kas notiek jūsu namā.
Viņa žoklis saspringa, un acīs parādījās sāpīgs atskārsmes mirdzums. — Jūs šeit esat tikai sešas nedēļas, bet esat atklājusi to, ko es nespēju ieraudzīt trīs gadu garumā.
Tajā naktī viss nāca gaismā. Olīvija histēriski visu noliedza, līdz viņai priekšā tika nolikti neapstrīdami pierādījumi. Viņas maska nokrita, atsedzot ļaunumu un alkatību. — Tu viņu pierunāji! — viņa kliedza uz Izabelu. — Tu mani iznīcināji! — Nē, — dons Rikardo auksti noteica. — Tu pati to izdarīji. Viņa vienkārši bija pietiekami pacietīga, lai pagaidītu, kad tu kļūdīsies.
Pēc dažām dienām tika iesniegti šķiršanās dokumenti. Olīvija pameta muižu negodā, un viņas draudi izplēnēja tukšumā. Dons Rikardo piedāvāja Izabelai jaunu amatu — ne vairs kā vienkāršai istabenei, bet gan kā visas muižas saimniecības vadītājai ar dubultu algu.
— Es joprojām nesaprotu, kā tev tas izdevās, — viņš atzinās, sēžot pie vakariņu galda. Izabela vāji pasmaidīja, beidzot jūtama kā šī nama pilntiesīga daļa. — Es nespēlēju pēc viņas noteikumiem. Es ļāvu viņai spēlēt savu spēli, līdz viņa pati sevi iedzina stūrī un zaudēja.
Būvējot savu stratēģiju uz pacietību, novērošanu un aukstasinību, Izabela bija mainījusi savu dzīvi un beidzot ieguvusi varu, ko neviens viņai vairs nevarēja atņemt.
